Apbedīšanas pakalpojumi un serviss
Latvija, LV-2121, Salaspils, Lauku iela 9
trešdien maijs 29, 2019

Par latviešu kapu svētku tradīcijām un apbedīšanas procesijām stāsta apbedītājs Andris Šīmanis

Latvijā kapusvētku laiks. Daudziem šis pasākums izvēršas teju par gada notikumu, lai dotos uz dzimto vietu, satiktu tālus radus, parādītu sevi un paskatītos uz citiem. Saki, ko gribi, bet latviešiem patīk kapu būšana. Tomēr visa sākums ir nelaiķis, kurš jāapbērē. Kā šajā jomā jauns, kas nemainīgs, par to saruna ar apbedīšanas biroja IN Sensum vadītāju Andri Šīmani.

“Man šis darbs patīk,” neslēpj Andris Šīmanis. “Tas man ir gan darbs, gan hobijs. Tā sanācis, ka es jau kopš bērnu dienām dzīvojos pa kapiem. Mans tēvs bija kapracis, viņš mani bieži ņēma līdzi uz darbu. Kapsētas vide man ir tuva un labi zināma.” Kaut Andra Šīmaņa apbedīšanas uzņēmuma birojs atrodas Salaspilī, viņš norāda, ka uzņēmums darbojas pa visu Latviju. Turklāt tas nodrošina ne tikai izvadīšanu, bet arī kapu vietu labiekārtošanu un apzaļumošanu.

Pēdējā pucēšanās

“Mums bieži vaicā – kādās drēbēs jāglabā aizgājējs? Mēs parasti atbildam – dodiet tās, kuras viņam patika valkāt. Tās, kuras bija viņa goda drēbes. Reizēm radinieki, piemēram, nevar izšķirties – siet vai nesiet nelaiķim kaklasaiti? Iespējams, aizgājējs nekad dzīvē kaklasaites nav valkājis. Tādā gadījumā labāk to nelikt.”

Gadās, ļaudis savas izvadīšanas drēbes piemeklē vēl dzīves laikā. “Apģērbs mums ir uz vietas – uzvalki, kleitas, zeķes, apakšveļa, apavi. Ikviens var izvēlēties pēc savas patikas. Reiz ieradās kāda kundze un iegādājās kleitu, kas viņai būtu velkama pēdējā gaitā. Aizgāja mājās, piemērīja un nosprieda, ka tomēr nepatīk. Nāca atpakaļ un apmainīja pret citu.”

Izvadītājs teic, ka daudzi, vēl dzīvi esot, interesējas par piemērota zārka iegādi. “Mums te ir viens vīriņš, kas trīs reizes gadā zvana un apjautājas, vai viņa noskatītais zārks vēl ir pie mums. Ir arī tādi, kas jau laikus iegādājas zārkus un tur tos mājās.”

Bēres 

“Pilsētās mirušos parasti glabā morgā, kur ir piemērota temperatūra – trīs, pieci grādi. Tur ir pienācīgs mitrums, viss, kā vajag. Laukos novieto šķūnī vai pagrabā. Ja gadījumā ir pērkons, mirušo apsedz ar nātrēm, citādi negaisa laikā viņš kļūst melns. Tā nu tas ir. Tagad morgos pieejamas dažādas maskas. Piemēram, ja cilvēks nomirst no sirds kaites, viņš paliek zils. Ja paliek zils, nav šaubu – sirds vaina. Tad uzliek speciālu kompresi, un pēc kāda laika – smuki rozā.”

Dažreiz radinieki par urnu neliekas ne zinis. “No krematorijas izņemam urnu, bet neviens nenāk pakaļ. Izrādās, tuviniekiem gluži vienalga, kas notiek ar pelniem. Ir tādi cilvēki – vienaldzīgie. Nomirst tuvinieks, viņi atnāk uz mūsu biroju un saka: “Mums ir pilnīgi vienalga, kā viņš tiek apbedīts. Kaut lieciet maisā un aprociet.” Protams, ka maisā mēs neliekam. Mēs skaidrojam, ka to nemaz nedrīkst darīt – aprakt maisā. Parasti tādos gadījumos vienojamies par lētāko apbedīšanas variantu, saglabājot elementāru cieņu pret aizgājēju.”

Uz jautājumu par pilna pakalpojumu cenu, kad visu izvadīšanu uzņemas apbedīšanas birojs, Andris atbild: “Vidējā summa varētu būt 700–1000 eiro. Atsevišķos gadījumos tiek apglabāti arī par 300–400 eiro. Es reizēm saku, ka precēties tu vari desmitiem reižu, bet apbedīts būsi tikai vienreiz. Tāpēc apbedīšanas rituālu vajag izpildīt ar cieņu. Tā mēs pēdējo reizi godinām aizgājēju. Arī tad, ja aizgājējs bijis bomzītis. Mums ir līgums ar Salaspils domi. Ja aizgājējs bijis bezpiederīgais, dome piešķir naudu apglabāšanai. Tad izvadām, kā pienākas. Uzliekam svecītes, uzklājam skujas. Un nav nozīmes – nelaiķis bijis bagāts vai nabags. Katrs vienreiz piedzimst un vienreiz nomirst.”

“Vai uz bērēm jāņem līdzi bērni? Es nezinu. Šajā sakarā esmu dzirdējis dažādus ticējumus. Piemēram, ka bērēs nav vēlams ierasties sievietēm stāvoklī un nevajadzētu ņemt līdzi bērnus līdz septiņu gadu vecumam. Es tam piekrītu,” saka Andris.

 

Andra uzņēmums ved nelaiķus arī no ārvalstīm. “Esam veduši no Īrijas, Anglijas, Vācijas, Krievijas. Visvairāk nelaiķu bijis no Anglijas – aptuveni 80 procenti. Mirušie tiek transportēti speciālos cinka zārkos, kas faktiski funkcionē kā ledusskapji. Arī vasaras karstumā ir vests, nekāda vaina. Zārki tiek hermētiski aiztaisīti ciet ar silikonu. Gadās vest mirstīgās atliekas uz Krieviju vai otrādi. Piemēram, ģimene pārceļas uz dzīvi Krievijā un tad – rok ārā un ņem līdzi savu mirušo radinieku. Es gan uzskatu, ka mirušos nevajadzētu aiztikt. Kur apbedīts, tur apbedīts. Kāpēc aiztikt?”

Zārki un urnas

Andris teic, ka pavadītāji visbiežāk izvēlas zārkus no priedes, alkšņa un oša. “Mēs piedāvājam arī eko zārku, kas veidots no klūgām. Mums te ir viens vīriņš, kas šādus zārkus pin. Tomēr jāatzīst, ka pēc šādiem zārkiem nav liela pieprasījuma, izvēlas lielākoties klasiskos variantus. Bet vispār doma par klūgu zārku nemaz nav tik slikta. Tas tiešām ir eko variants, jo paredzēts, ka klūga zārks sadalās līdz ar ķermeni. Daudz lielāka interese ir par klūgu urnām, kur glabāt aizgājēja pelnus. Tās ir glītas un gaumīgas.”

Tā kā kapsētās ir maz brīvu vietu, bieži tiek veikti virsapbedījumi. “Rakt virsū drīkst jau pēc 20 gadiem, taču – ja no Veselības inspekcijas saņem atļauju – var glabāt virsū arī pēc 15 gadiem. Parasti tā notiek ģimenes kapos – brīvu vietu vairs nav, bet citur apbedīt negribas. Un tad rok virsū. Cik tas ir pareizi vai nepareizi, ētiski vai neētiski – neņemos spriest. Tomēr tā notiek. Ja redzam, ka apakšā apbedījums, mēs dziļāk vairs nerokam. Likums noteic, ka bedrei jābūt 1,80 metru dziļai, virsapbedījumam – 1,50 metru. Vispilnākās ir Rīgas kapsētas, tur ļoti daudz virsapbedījumu.

Pilno šī raksta versiju lasiet šeit